Izstāde
Pamattiesību hartas teksta izstrādē radās daudz grūtību, jo šoreiz nebija runa par Kopienas līgumu pārskatīšanu vai Eiropas Savienības pilnvaru paplašināšanu. Darba mērķis bija apkopot un skaidri formulēt tiesības, kas iestādēm un dalībvalstīm savā darbā būs jāievēro. Tomēr Konventa locekļu darba mērķis nebija vienkārša tiesību uzskaitīšana. Viņu galvenais mērķis bija šīs tiesības nostiprināt un garantēt to efektīvu ievērošanu.
Taču saskaņošanu apgrūtināja dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, piemēram, atšķirības starp rakstītajām tiesībām un paražu tiesībām, starp tiesās realizējamām tiesībām un vispārējiem tiesību principiem u. c. Tādējādi vienoties par dažām klauzulām izdevās vien kompromisa ceļā, un tās formulēja ļoti piesardzīgi. Faktiski hartas tekstā iekļāva noteikumus, kas iepriekš bija izkaisīti pa dažādiem starptautiskiem un valstu dokumentiem. Tomēr ar Pamattiesību hartu tika ieviesti arī jauni tiesību principi, jo īpaši tiesības piekļūt Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem, personas datu aizsardzība, ilgtspējīgas attīstības princips un vides aizsardzība, kā arī tiesības, kas saistītas ar bioētiku (tā dēvētās jaunās paaudzes tiesības).
Darba noslēgumā tapa īss dokuments, kas sastāv no 54 pantiem. Tie uzrakstīti skaidrā un saprotamā valodā, lai saturu viegli varētu saprast ikviens cilvēks. Pamattiesību hartā uzskaitītās tiesības ir sagrupētas pēc vairākiem pamatprincipiem: cilvēka cieņa, pamatbrīvības, personu vienlīdzība, solidaritāte, pilsoņu tiesības un taisnīgums. Hartas projekta preambulā norādīts, ka “Eiropas tautas, veidojot arvien ciešāku savstarpēju sadarbību, ir nolēmušas veidot mierpilnu nākotni, kuras pamatā ir kopējas vērtības”. Lai gan hartā nav runāts par reliģisko mantojumu, tajā ir pieminēts Eiropas Savienības garīgais un tikumiskais mantojums, kas balstās uz “nedalāmām, universālām vērtībām — cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību un solidaritāti,” norādot, ka šī mantojuma pamatā ir “demokrātijas un tiesiskuma principi”.
Pirmajā pantā ir noteikts, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tālākajos pantos noteiktas tiesības uz dzīvību, tiesības uz personas neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums un verdzības un piespiedu darba aizliegums. Sadaļā par brīvībām ir uzskaitītas tiesības uz brīvību, drošību un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tajā arī uzsvērta domu, pārliecības un biedrošanās brīvība. Hartā ir apliecinātas tiesības uz izglītību, tiesības strādāt, tiesības uz īpašumu un patvērumu. Vēlreiz uzsverot, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, vienlīdzībai veltītajā sadaļā ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija un pasludināta vīriešu un sieviešu līdztiesība. Ietvertas ir arī bērnu tiesības, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku un personu ar invaliditāti tiesības. Nākamajā sadaļā, kas veltīta solidaritātei — šim terminam galu galā deva priekšroku “sociālo tiesību” jēdziena vietā —, ir minētas vairākas tiesības, piemēram, tiesības uz kolektīvu rīcību (tostarp streiku), darba ņēmēju aizsardzība nepamatotas atlaišanas gadījumā, tiesības uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu un veselības aizsardzība. Savukārt aizliegts ir bērnu darbs. Sadaļā par pilsoņu tiesībām ir noteiktas ES pilsoņu tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentā, tiesības uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību ārpus ES teritorijas, kā arī tiesības uz ES iestāžu īstenotu labu pārvaldību.
Pamattiesību hartā ir arī iestrādāti tādi būtiski tiesiskuma jēdzieni kā nevainīguma prezumpcija, tiesības uz aizstāvību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Pēdējie hartas panti attiecas uz tajā atzīto tiesību un brīvību piemērošanas jomu un tās noteikumu piemērošanas jomu.