Izstāde
Darbs pie Pamattiesību hartas projekta noslēdzās 2000. gada 26. septembrī. Konvents 2. oktobrī to oficiāli pieņēma un nodeva Eiropadomes priekšsēdētājam. Visbeidzot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu iesniedza Eiropadomei, kas 12. un 13. oktobrī tikās Biaricā, bet hartu par pieņemtu pasludināja Eiropadomes sanāksmē Nicā 2000. gada 7. decembrī. Dažas dalībvalstis iebilda pret hartas iekļaušanu Eiropas Savienības dibināšanas līgumos. Citas, gluži pretēji, tāpat kā Eiropas Parlaments, vēlējās tai piešķirt pilnīgu, saistošu juridisko spēku. Tomēr šīs viedokļu atšķirības neliedza Eiropas Savienības iestādēm Pamattiesību hartu ņemt vērā, un tās nekavējoties padarīja to par pamattiesībās balstītas pārvaldības simbolu.
Tomēr Eiropas Parlaments neatkāpās no prasībām piešķirt Pamattiesību hartai lielāku spēku. Tāpēc Konventa par Eiropas nākotni 2004. gadā sagatavotajā Eiropas Konstitūcijas projektā iekļāva Pamattiesību hartas tekstu. Tomēr 2005. gadā Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji Konstitūciju referendumā noraidīja. Līdz tam, lai harta kļūtu juridiski saistoša, vēl nācās gaidīt. Taču 2007. gada decembrī tika parakstīts Lisabonas līgums, 2009. gada decembrī tas stājās spēkā, un ar šo brīdi Eiropas Savienības Pamattiesību harta kļuva juridiski saistoša. Apvienotajai Karalistei, Polijai un vēlāk arī Čehijai izdevās panākt atbrīvojumu no dažu tādu pamattiesību piemērošanas, kuras nav atzītas šo valstu likumos. Tomēr, neraugoties uz to, Pamattiesību harta tagad ir Eiropas Savienības tiesību sistēmas centrālais elements.