Izstāde
Ir daudz faktoru, kas jāņem vērā 3D digitalizācijā, jo 3D projektiem nepastāv starptautiski atzīti standarti vai vadlīnijas.
Pirmkārt, kas būtu jādigitalizē 3D formātā? Šajā izstāde ir iekļauti gan priekšmetu modeļi, kurus jūs varētu turēt rokā, gan vietas, kurās jūs varētu aizvadīt stundas, tās apskatot.
Piemēram, šis Bote de Zamora (cilindra formas trauks) ir iekļauts Nacionālā arheoloģijas muzeja kolekcijā Madridē, Spānijā.
To pasūtīja Kordobas kalifs Alhakams II kā dāvanu savai mīļotajai Subhai – sievietei ar lielu ietekmi Umajādā, Kordobā. Trauks varētu kalpot tādu dāvanu ievietošanai kā garšvielas, rotaslietas, smaržas vai smalki audumi.
Ziloņkaula trauks izgatavots 964. gadā un ir nedaudz augstāks par 17 centimetriem, bet tā diametrs ir 11 centimetri. Tā virsmas reljefā izgrebti detalizēti un smalki augu, ziedu, dzīvnieku un putnu motīvi, kā arī uzraksts. Tas ir piemērs elementu, motīvu un greznības pārnesei no Austrumiem uz Rietumu pasauli ar Alandalūsas palīdzību.
Pateicoties 3D modelim, jums ir iespēja rūpīgi aplūkot šos skaistos ornamentus.
Vēl viens līdzīgas formas objekts, taču diametrā 100 reizes lielāks nekā Bote de Zamora trauks, ir Antihojas Svētās Margaritas Rotonda Šivetijā, Slovākijā.
Rotonda ir vēlīnā romānikas stila ķieģeļu ēka, kas celta 13. gadsimta sākumā, un tās iekšējais diametrs ir 11 metri. 18. gadsimtā ēkai tika pievienots zvanu tornis ar ieejas vārtiem. Tā ir viena no lielākajām apļveida formas romānikas celtnēm Centrāleiropā un viens no nozīmīgākajiem šī laika perioda pieminekļiem Slovākijā.
Ar 3D modeļa palīdzību iespējams aplūkotu visu rotondu, izpētīt ikviena tās ķieģeļa reljefu un pat aplūkot ziedus, kas novietoti uz kapakmeņiem ap to.
Kāpēc 3D digitalizācija ir svarīga mantojuma objektiem?
Kad ir pieņemt lēmums, ko digitalizēt, jāņem vērā vēl daudz citu apsvērumu. Kādu aprīkojumu vajadzētu izmantot, lai objektu digitalizētu? Kur atrodas konkrētā vieta vai kur jānovieto objekts, kuru vēlaties skenēt? Kādi apgaismojuma apstākļi ir nepieciešami? Kā iespējams iemūžināt materiālu tekstūru?
Šo un daudzu citu iemeslu dēļ ir nepieciešams zināms laiks, lai fizisku priekšmetu vai celtni atveidotu 3D modelī, un tāpēc pašlaik Eiropā šāda mantojuma 3D digitalizācijas līmenis ir diezgan zems. Objektu iekļaušana kampaņā "Twin it!" ir svarīgs solis.
Dodieties uz Mafras nacionālo pili Portugālē. Pils atrodas aptuveni 30 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Lisabonas. Pēc karaļa Doma Žuano V pasūtījuma 1711. gadā šajā arhitektūras piemineklī tika izveidota karaļa pils, bazilika, klosteris, dārzs un medību parks.
Lai gan 2019. gada šī pils tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Mafras nacionālā pils līdz šim nav tikusi būtiski digitalizēta 3D formātā.
Vēl viens objekts, kas tagad ieguvis savu pirmo digitālo dokumentāciju, ir Luvinjī cietoksnis Luksemburgā – redute (pagaidu vai papildu nocietinājums) ar atdalītu bastionu. Zem pilsētas atrodas ievērojams skaits pazemes tuneļu, no kuriem dažus iespējams aplūkot 3D modelī.
Objekts ietilpa no 1672. gada līdz 1673. gadam celtajos pilsētas nocietinājumos. Tas ir nosaukts Spānijas Habsburgu armijas ģenerāļa Luvinjī vārdā, kurš izstrādāja pilsētas aizsardzības stiprināšanas plānu Luija XIV Eiropas karu rezultātā.
Cietoksnis tika nopostīts 1869. gadā pēc tam, kad 1867. gada Londonas līgums noteica Luksemburgas neitralitāti un cietokšņa nojaukšanu.
Tajā pašā vietā šodien atrodas 20. gadsimta Luvinjī villa (Villa Louvigny) un tās Lielā auditorija (Grand Auditoire). Tā tika atklāta 1953. gada 18. maijā kā koncertzāle un kā mēģinājumu telpa Luksemburgas Radio/RTL simfoniskajam orķestrim (dibināts 1933. gadā). Luvinjī villa atradās bijušajā Société luxembourgeoise de radio et de télévision galvenajā mītnē, un 20. gadsimta 60. gados divas reizes tajā tika rīkots Eirovīzijas dziesmu konkurss.
Ainavas ap Luvinjī villu ir pieejamas publiskai apskatei kā pašvaldības parks. Tagad sabiedrībai ir iespēja izpētīt Lielās auditorijas interjeru arī 3D formātā.
Kā 3D digitalizācija var palīdzēt saglabāt kultūras mantojumu?
3D modeļi ļauj gan ieinteresētajiem apmeklētājiem, gan mērķtiecīgi noskaņotiem pētniecības profesionāļiem interaktīvā un detalizētā veidā izpētīt objektus, neizejot no savas ierastās darba vietas un nekādi nekaitējot pašiem objektiem, jo pat saudzīgi tos apskatot klātienē, rodas zināmas sekas.
Kultūras mantojuma profesionāļiem trauslu un saudzējamu objektu un atrašanās vietu 3D versijas ļauj uzraudzīt to stāvokli un noteikt turpmāko uzturēšanas darbu prioritātes.
Ja notiek ļaunākais un mantojuma daļa tiek zaudēta vai iznīcināta, pētniecības profesionāļi un nozares profesionāļi, piemēram, inženieri, var izmantot 3D datus, lai tos rekonstruētu.
Momjanas pilsdrupas Momiano, Ziemeļistrijā, Horvātijā, atrodas uz izolēta klinšaina atseguma, ko no visām pusēm ieskauj stāvas un dziļas klintis.
Mūsdienās saglabājušās tikai pilsdrupas. Viss, kas atlicis no pils, ir kvadrātveida tornis, dažas perimetra sienas un tiltu sistēmas paliekas, kas kādreiz kalpoja piekļūšanai pilij.
Agrākās zināmās liecības par pili datētas ar 13. gadsimta 30. gadiem. Tā tika pamesta 19. gadsimta 30. gados, un tās stāvoklis strauji pasliktinājās. 100 gadu laikā tās grandiozā konstrukcija pārvērtās pieticīgās drupās.
3D modelis ir nozīmīgs ieguldījums viduslaiku nocietinājumu izpētē, palīdzot mums izprast līdzīgu kompleksu izmantošanu un arhitektūras attīstību gan Istrijā, gan ārpus tās.
Koksne kā celtniecības materiāls ne vienmēr saglabājas gadsimtiem ilgi. Šī 18. gadsimta koka ēka bija daļa no Arvistaveles muižas Rumšiškēs, Lietuvā. Tā ir vienīgā šāda veida saglabājusies ēka Lietuvā – vērtīgs baroka laika Lietuvas koka arhitektūras paraugs. Tā jau ir tikusi fiziski demontēta un rekonstruēta, un tagad tā ir dublicēta arī 3D formātā, lai saglabātu to nākamajām paaudzēm.
Ēkai ir grezns jumts ar veidņu karnīzi. Tās galveno fasādi balsta sešas koka kolonnas. Ārsienas ir apšūtas ar vertikāliem dēļiem dzeltenā krāsā. Ēka atspoguļo mijiedarbību starp tradicionālo būvniecību un muižniecības arhitektūru Lietuvā.
- gadsimta 80. gados šo ēdu dāvinājumā saņēma Lietuvas Tautas sadzīves muzejs. Tolaik ēka bija pilnībā sagruvusi – daļa no tās pat bija tikusi izmantota cūku turēšanai! 1987. gadā to demontēja un pārveda uz muzeju, kur tā tika uzglabāta un 2010. gadā atjaunota.
Dodoties uz vēl lielāku objektu, atradīsim Cittadella pilsētu, kas atrodas Gozo salā Maltā un lepojas ar bagātu, vēl bronzas laikmetā aizsākušos vēsturi. Gadsimtu gaitā tā ir bijusi nozīmīga vieta feniķiešiem, romiešiem, bizantiešiem, arābiem, normandiešiem, osmaņiem, francūžiem un britiem. Izdzīvojušajām ēkām ir lieli arhitektūras nopelni, un tās sniedz labu priekšstatu par dažādiem arhitektūras stilu slāņiem no vēlā viduslaiku perioda līdz 20. gadsimta sākumam.
Tās novietojums uz dabiski veidota kalna ar plakanu virsmu piešķīra šai vietai cietokšņa funkciju daudzu gadsimtu garumā, un ap to attīstījās pilsēta. 1868. gadā tā tika slēgta kā militārs objekts.
Gadsimtiem ilgas pamestības un akmens materiālu izlaupīšanas rezultātā Cittadella pilsēta ir pārvērtusies drupās, kas sevī paslēpušas labi apdzīvotas nocietinātas pilsētas vēsturi. Gozo 3D rekonstrukcija palīdz mūsdienu apmeklētājiem izprast tās mērogu un vēsturisko nozīmi.
Kā 3D modeļi var izcelt nepietiekami izzinātu vēsturi?
Erfurtes Lielā sinagoga tika atklāta 1884. gadā. To projektēja arhitekts Zigfrīds Kušnickis (Siegfried Kusnitzky), tā spēja uzņemt 500 ticīgo, un tā kalpoja kā pagrieziena punkts vācu un ebreju vēsturē Erfurtē. Pēc 350 gadu aizlieguma ebrejiem tikai nesen tika atļauts apmesties Erfurtē. Iedzīvotāju skaits pieauga tik strauji, ka esošā sinagoga vairs neatbilda tā vajadzībām, un tāpēc tika uzcelta jauna.
- gadā tā tika iznīcināta novembra grautiņu laikā, kamēr Vācijā valdīja nacistu režīms. Šī 3D rekonstrukcija palīdz radīt vēsturisku izpratni par ebreju dzīves kultūras bagātībām.
Vēl viena sinagoga ar līdzīgu vēsturi bija Vīsbādenes Vecā sinagoga, kas ir lielākā no piecām sinagogām pilsētā. To projektēja arhitekts Filips Hofmans (Phillip Hoffmann), un tā atradās Mišelsbergas rajonā. Tā tika uzcelta 19. gadsimta 60. gados, un arī tā tika iznīcināta novembra grautiņu laikā 1938. gadā.
Abi 3D modeļi piedāvā apmeklētājiem iespēju izstaigāt un izbaudīt šīs vēsturiskās un reliģiski nozīmīgās ēkas. No piecām Vīsbādenes sinagogām, kas tika iznīcinātas 1938. gadā, šī ir vienīgā, kas ir pieejama 3D rekonstrukcijas formātā.
Bieži vien nepietiekami tiek pārstāvēts arī sieviešu ieguldījums mākslā, kultūrā, vēsturē un sabiedrībā. Lai gan sieviešu stāsti un pieredze bieži vien ir daudzu sabiedrību pamatā, sievietes ir nepietiekami pārstāvētas arhīvos un kolekcijās.
Piemēram, pastāv ļoti maz pirmsvēsturisku sieviešu atveidojumu. Viens no tiem ir Brāsempu Venēra (Venus of Brassempouy), kas tagad aplūkojama arī kā 3D modelis. To kopā ar četrām citām statuetēm, kas izgatavotas no mamutu ziloņkaula, 1894. gadā atklāja Ēduārs Pjets (Édouard Piette) un Žozefs Delaportjē (Joseph de Laporterie) pāvesta alā Brāsempu (Brassempouy), Francijā.
Mamutu ziloņkauls ir ārkārtīgi trausls materiāls, tāpēc ir neticami, ka šī galva ir saglabājusies praktiski neskarta kopš gravetiešu perioda, pirms 34 500-25 000 gadiem. Smalki gravētās detaļas veido garu un graciozu kaklu, trīsstūra formas galvu ar platu pieri un smailu zodu, ko ieskauj sapīti mati un tīkliņš vai, iespējams, kapuce.
Dodoties tālāk uz Ēģiptes 21. dinastiju (ap 1069.-945. gadu p.m.ē.), šis iekšējais sarkofāga zārks atrodams Karaliskā mākslas un vēstures muzeja Ēģiptes kolekcijā Briselē, Beļģijā.
Zārks ir paredzēts sievietei – uzraksts zārka pakājē norāda, ka aizgājēja bijusi Amona (ēģiptiešu dievības, kas tiek cienīta kā dievu karalis) dziedātāja, bet viņas vārds nav ticis norādīts. Dekorācijās uz zārka redzamas ainas, kas saistītas ar Ēģiptes bēru praksi.
Ainas vēsta, kā Amona dziedātāja iztur savas sirds svēršanas pārbaudi un piedāvā sevi pēcnāves aizbildņiem. Pēcnāves dzīvē viņu pavada viņas Ba (dvēseles putns), sievietei stāvot koka dievietes un dievietes Hatoras priekšā, kas atveidota kā govs (nekropoles sargātāja).
- gadsimta 30. gados Beļģiju dēvēja par "Eģiptoloģijas galvaspilsētu", un tās interese par Ēģiptes vēstures skaidrošanu un dalīšanos tajā pastāv arī mūsdienās. 3D tehnoloģiju izmantošana saglabāšanas un pētniecības nolūkos ļauj šādu mantojumu izpētīt un pēc iespējas jēgpilnāk ar to dalīties ar mantojuma kopienām, kurām tas pieder.
Hansa Kristiana Andersena pasaka "Mazā nāriņa" tika publicēta 1837. gadā, un 1909. gadā Kopenhāgenā notika stāsta baleta izrāde. Neilgi pēc tam tika izveidotas divas dāņu skulptūras, kuras apvienoja nāriņas tēma, bet tām bija atšķirīga interpretācija.
Pirmā bija tagad slavenā tradicionāli sievišķīgā un valdzinošā Edvarda Eriksena (Edvard Eriksen) 1913. gadā veidotā skulptūra, kas atrodas Kopenhāgenā. Un otrā ir Annas Marijas Karlas-Nīlsenas (Anne Marie Carl-Nielsen) 1921. gadā veidotā skulptūra, kas ir kļuvusi par nozīmīgu darbu dāņu vitālisma un dāņu tēlniecības vēsturē kopumā.
Annas Marijas Karlas Nīlsenas nāra sveic pasauli ar kliedzienu – viņas mute ir atvērta un lielās acis līdzinās zivs acīm. Nāra ir amfībiska būtne ar cilvēka rumpi un zivs ķermeni apakšdaļā. Tās asti rotā stilizētas zivs zvīņas. Karlas Nīlsenas nāra šķiet dzīva, dzīvei iedvesmota un iekšēja spēka pārpilna, vienlaikus liecinot arī par izmisumu un zaudējuma sāpēm.
Pastāv vairākas statujas versijas. Dānijas Nacionālajā galerijā ir apskatāma bronzas skulptūra, kas ir 1921. gadā veidots atlējums. Vēl viens atlējums tika uzstādīts pie Dānijas Karaliskās bibliotēkas Kopenhāgenā 2009. gadā. Oriģinālais ģipša modelis pieder Karlas Nīlsenas muzejam un ir apskatāms Funenas mākslas muzejā Odensē.