Izstāde
Ideja par ikgadējas Eiropas Parlamenta balvas izveidi radās 1984. gada jūlija plenārsesijā, kuras laikā deputāti apsprieda Andreja Saharova situāciju. Balvu sākotnēji bija plānots piešķirt par darbu, kas saistīts ar austrumu un rietumu attiecību veidošanu, par diskusiju un izmeklēšanas brīvību un cilvēktiesību vai tiesiskuma aizsardzību. Kā teica Francijā ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts un ziņotājs Žans Fransuā Denjo (Jean-François Deniau), brīvi ievēlētā Eiropas Parlamenta pienākums un atbildība ir aizsargāt pamatbrīvības. Pēc Denjo domām, Andrejs Saharovs nevainojami iemiesoja balvas būtību.
Saharovs bija Eiropas pilsonis, kurš kaismīgi iestājās par domas un vārda brīvību un kurš, savas pārliecības un sirdsapziņas vadīts, nolēma atteikties no visām viņam pieejamajām materiālajām priekšrocībām un pagodinājumiem.
Jean-François Deniau
Parlamenta deputātu vidū šī ideja guva atbalstu — 1985. gada 13. decembrī viņi ar lielu balsu vairākumu pieņēma rezolūcijas priekšlikumu, ar ko tika izveidota Saharova balva par domas brīvību.
Pēc Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja lorda Henrija Plamba (Lord Henry Plumb) personīga lūguma Andrejs Saharovs 1987. gada pavasarī deva šim projektam zaļo gaismu un piekrita, ka balva tiks nosaukta viņa vārdā. Galu galā tika nolemts, ka Saharova balvu piešķirs personām vai organizācijām par izcilu darbu vai sasniegumiem cilvēktiesību jomā Eiropā un pasaulē. Kopīgi ar Eiropas Parlamenta Politikas lietu komiteju tika nolemts, ka pirmā Saharova balva jāpiešķir līdz 1988. gada beigām, un to saņēma Nelsons Mandela (Nelson Mandela) un Anatolijs Marčenko (Anatoly Marchenko), kura kandidatūru ierosināja pats Saharovs.
