Izstāde
Nelsons Mandela (Nelson Mandela) — 1988. gads, Dienvidāfrika
Slavenais aparteīda pretinieks Nelsons Mandela vadīja Dienvidāfrikas Republikas vēsturisko pāreju no aparteīda režīma uz visas rases iekļaujošu demokrātiju un iestājās par vienlīdzīgām iespējām un mieru visiem.
Mēs šo balvu uztveram kā pamudinājumu aizvien sekot mūsu kopīgajam redzējumam par pasauli, kurā nav kara, nabadzības un ciešanu. Tā mūs iedvesmo rast drosmi, lai cīnītos par taisnību un mieru.
Anatolijs Marčenko (pēc nāves) — 1988. gads, Krievija
Anatolija Marčenko — Padomju Savienības disidenta, kurš plašākai sabiedrībai atklāja šausminošos apstākļus, kādos tika turēti politieslodzītie, — kandidatūru piedāvāja pats Andrejs Saharovs.
Aleksandrs Dubčeks (Alexander Dubček) — 1989. gads, Slovākija
Aleksandrs Dubčeks bija viens no “Prāgas pavasara” kustības vadītājiem un centās panākt demokrātiskas un ekonomiskas reformas. Visu savu mūžu viņš turpināja cīnīties par brīvību, suverenitāti un sociālo taisnīgumu.
Saņemot Saharova balvu, domās esmu ar tiem, kuru pūliņiem varam pateikties par pašreiz notiekošajām pārmaiņām un atjaunošanas procesiem. Pat visgrūtākajos vēstures brīžos nācijas, kas veido manu valsti, nekad nepārstāja just, ka ir daļa no cilvēces lielās cīņas par brīvību.
Auna Sana Sū Čī (Aung San Suu Kyi) — 1990. gads, Mjanma
Bijusī politieslodzītā Auna Sana Sū Čī vadīja Mjanmas demokrātijas atbalstītāju cīņu pret valsts militāro diktatūru. Saharova balvu par domas brīvību saņemt personiski viņa varēja tikai 2013. gada 22. oktobrī, 23 gadus pēc tās piešķiršanas.
2020. gada 10. septembrī Eiropas Parlamenta Priekšsēdētāju konference nolēma atstādināt Aunu Sanu Sū Čī no darbības Saharova balvas kopienā, šādi reaģējot uz viņas nespēju aizsargāt un aizstāvēt rohindžu minoritāti Mjanmā un to, ka viņa ir pievērusi acis uz cilvēktiesību, starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību likumu pārkāpumiem.
Adems Demači (Adem Demaçi) — 1991. gads, Kosova
Par “Balkānu Mandelu” dēvētais Serbijas režīma stingro represiju pretinieks savu mūžu veltīja iecietības un etniskā izlīguma veicināšanai Kosovā.
Bez vārda brīvības nav dialoga, bez dialoga nevar nonākt pie patiesības, bet bez patiesības nav progresa.
Las Madres de Plaza de Mayo — 1992. gads, Argentīna
“Las Madres de la Plaza de Mayo” (Maija laukuma mātes) aizsāka miermīlīgas pretošanās kustību pret Argentīnas militāro diktatūru un tās īstenotajām represijām, iestājoties pret režīma politisko pretinieku nolaupīšanu un spīdzināšanu.
Mēs vēlamies noslēgt vienošanos, ar ko kopīgi apņemamies nodrošināt, ka dzīvības aizsardzība nepazīst robežu un ka dzīvībai tiek piešķirta vērtība.
Hebe de Bonafini
Oslobodjenje — 1993. gads, Bosnija un Hercegovina
Sarajevas laikraksta “Oslobođenje” darbinieki riskēja ar dzīvību, atbalstot savas valsts vienotību un etnisko daudzveidību bijušajā Dienvidslāvijā notiekošā kara laikā.
(..) aizstāvēt un saglabāt etniski daudzveidīgu, daudznacionālu, kosmopolītisku un iecietīgu Bosniju un Hercegovinu.
Zlatko Dizdarević
Taslima Nasrīna — 1994. gads, Bangladeša
No Bangladešas un Bengālijas par saviem sekulārajiem uzskatiem izraidītā rakstniece Taslima Nasrīna cīnās pret sieviešu apspiešanu un iestājas pret visa veida reliģisko ekstrēmismu.
Es kā rakstniece nespēju norobežoties no savas valsts un pasaules, kurā dzīvoju.
Leila Zana (Leyla Zana) — 1995. gads, Turcija
Leila Zana ir pirmā kurdiete, kas ievēlēta Turcijas parlamentā, un viņas cīņa par demokrātiju simbolizē viņas tautas cīņu par cieņu un cilvēktiesībām.
Viņi nespēs pretoties mūsu miermīlīgās cīņas norises gaitai un internacionalizācijai, lai (..) dzīvotu vienkopus līdztiesīgi un draudzīgi (..), baudot demokrātiju un abpusēji ievērojot tiesības un katras tautas unikālo identitāti.
Vei Dzjinšens (Wei Jingsheng) — 1996. gads, Ķīna
Ķīnas režīma opozīcijas līderis Vei Dzjinšens nosoda cilvēktiesību pārkāpumus un cīnās par demokrātiju. Viņu nespēj apklusināt ne cietums, ne trimda.
Saharova balva ir “iedrošinājums un atbalsts no Eiropas iedzīvotājiem (..) visai cilvēktiesību kustībai Ķīnā.
Salima Ghezali — 1997. gads, Alžīrija
Kritiskā laikraksta “La Nation” galvenā redaktore un Sieviešu emancipācijas asociācijas priekšsēdētāja Salima Gezali iestājas par sieviešu tiesībām, demokrātiju un politisko dialogu.
Demokrātijas pamatjautājumiem (..) nav cerību izlauzties no geto, kuros tie ir makjavellistiski iesprostoti, ja vairākums iedzīvotāju šīs tiesības uzskata par privilēģiju nelielai sabiedrības daļai, kurai nerūp pārējo cilvēku liktenis.
Ibrahims Rugova (Ibrahim Rugova) — 1998. gads, Kosova
Pirmais Kosovas prezidents veltīja savu dzīvi Serbijas apspiesto etnisko albāņu nevardarbīgas pretošanās centieniem, neatlaidīgi tiecoties panākt mierīgu konflikta risinājumu sarunu ceļā.
Saharova balva 10 gadu laikā kopš tās izveides ir kļuvusi par miera, brīvības un cilvēcīguma simbolu.
Šanana Gušmao (Xanana Gusmão) — 1999. gads, Austrumtimora
Šanana Gušmao vadīja Austrumtimoras cīņu par brīvību un pašnoteikšanos, kļuva par jaunizveidotās valsts pirmo prezidentu, bet vēlāk ieņēma tās premjerministra amatu.
Šī balva ir apliecinājums tam, ka Eiropas Parlaments atzinīgi vērtē manas tautas drosmi cīņā par brīvu dzimteni, kurā domas brīvība ir viena no tiesībām, kas ir nesaraujami saistītas ar cilvēka eksistenci.