Izstāde
1722. gada 17. jūnijā emigrants no čehu brāļu draudzes namdaris Kristians Dāvids Saksijas Hūtberga pakājē cirta pirmo koku, lai uzsāktu Hernhūtes pilsētiņas celtniecību. Tas notika Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa īpašumā, kurš ar laiku kļuva par kopienas garīgo līderi.
Tas bija sākums hernhūtiešu kustībai jeb atjaunotajai brāļu draudzei. No Hernhūtes šī reliģiskā kopiena turpmākajā 18. gadsimta gaitā izplatījās visapkārt pasaulei, un 1729. gadā Kristiāna Dāvida vadībā sasniedza arī Vidzemi. Te valdīja dzimtbūšana, vairums latviešu atradās zemnieku kārtā, vēl aizvien tika pārciestas Lielā Ziemeļu kara sekas – bads un kara postījumi. Tūkstošiem zemnieku pulcējās hernhūtiešu sanāksmēs, un vēlāk šis laiks ieguva apzīmējumu “lielā modināšana”.
Vidzemē hernhūtiešu kustība izraisīja lielu sabiedrisku saviļņojumu. Sludinātāji sarunājās ar latviešu zemniekiem kā ar līdzvērtīgiem cilvēkiem, mudināja uz grēku nožēlu un labāku dzīvi. Veids, kā viņi izskaidroja kristīgo ticību – uzsverot emocionālu un subjektīvu tās pārdzīvojumu –, dziļi rezonēja kara un dzimtbūšanas nomāktajā latviešu sabiedrībā.
Sākotnēji arī daudzi muižnieki un mācītāji atbalstīja hernhūtiešu kustību. Īpaša nozīme bija Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei, kura izveidoja brāļu draudzes teoloģijā balstītu skolotāju semināru.
Redzot, ka hernhūtiešu kustība konkurē ar luterāņu baznīcu, daudzos augstāko kārtu pārstāvjos radās bažas. 1743. gadā Krievijas cariene Elizabete oficiāli aizliedza brāļu draudzi, bet tā turpināja savu darbību pagrīdē – sākās tā dēvētais “klusais gājiens”. Par pašu saziedotiem līdzekļiem hernhūtieši cēla saiešanas namus, veidoja nelielas organizācijas draudzes locekļu sociālai un garīgai aprūpei, cēla savu izglītības līmeni.
1817. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I legalizēja brāļu draudzes. Saskārušies ar ierobežojumiem un apkārtējo neizpratni, hernhūtieši bija kļuvuši par kustību, kas stiprināja zemnieku pašapziņu.
Hernhūtiešu fenomens kļuva par leģendu jau laikabiedru vidū. Tika novērots, ka hernhūtiešu vidū ir vairāk čaklu un dievbijīgu zemnieku, pieaug izglītība un turība, veidojas sava veida “zemnieku aristokrātija”. Tie, kas agrāk tikai formāli apmeklēja dievkalpojumus, tagad kļuva par patiesiem kristiešiem. Viņi apmeklēja regulāras sanāksmes jeb “saiešanas”, kopā svinēja reliģiskus svētkus, jutās kā spēcīga un neatkarīga kopiena.
Taču tie, kas novēroja hernhūtiešu kustību no malas, iespējams, nemaz nenojauta par vēl kādu aktivitāti viņu vidū. Hernhūtieši rakstīja un pārrakstīja. Rakstītais vārds šai kustībai bija ārkārtīgi svarīgs. Kādā zemnieku mājā pārrakstītais teksts ceļoja uz nākamo, kur to lasīja un atkal pārrakstīja, lai paturētu sev. Hernhūtiskajos apgabalos lasītprasme jau 18. gadsimta beigās pieauga līdz 90 procentiem. Draudzes locekļu vidū cirkulēja visdažādākie teksti, kas bija rakstīti ar roku.