Izstāde
Ievads
Jūgendstila dekoratīvās mākslas raksturīga iezīme bija tehniskā meistarība. Stikla izstrādājumu meistari savus darbus apdedzināja vairākkārt, ikreiz papildinot tos ar jaunām faktūrām un dekoratīviem elementiem. Tika atdzīvināti vēsturiski paņēmieni un izgudroti jauni, iegūstot starojošas krāsas un zaigojumu, kā, piemēram, Luī Komfora Tifanī favrile stikls. Podnieki un keramiķi eksperimentēja ar formām un glazūrām. Juvelieri radīja saviem elitārajiem klientiem modernas rotaslietas. Kaklarotām, karekļiem, rokassprādzēm un auskariem tika izmantoti pusdārgakmeņu materiāli, apdarināts ziloņkauls, bruņurupuču bruņas un emaljēšana. Eiropā jauno stilu piekopa Nīderlandē („Brantjes” un „Rozenburg”), Vācijā („Meisenthal” un „Köpping”), Ungārijā („Zsolnay”), Bohēmijā („Harrach”, „Lötz”) un Skandināvijā.
Stikla meistari
Emīls Gallē (Emile Gallé, 1846-1904) bija franču stikla, keramikas un mēbeļu meistars, kurš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem jūgendstila un franču dekoratīvās mākslas novirziena māksliniekiem. Viņš piedzima Nansī un Vācijā studēja botāniku un mineraloģiju, bet 1874. gadā pārņēma tēva stikla un keramikas fabriku. 1889. gada izstādē „Exposition Universelle” Parīzē atzinību ieguva viņa stilistiskie jauninājumi: griezta kameja un no stikla masas (pâte de verre) veidotie darbi. 1895. gadā viņa fabrikai tika pievienota mēbeļu darbnīca. Nansī skolas meistari (Gallē, Luī Mažorels (Louis Majorelle), Viktors Provē (Victor Prové), Eižens Valēns un brāļi Domi) ražoja mēbeles, stikla izstrādājumus, vitrāžas, ādas, keramikas un tekstilizstrādājumus. Viņi padarīja Nansī par vienu no svarīgākajiem Art Nouveau centriem.
Juveliermāksla un dekoratīvie priekšmeti
Renē Žils Laliks (René Jules Lalique, 1860-1945) mācījās Parīzē un Londonā un no citiem laikabiedriem atšķīrās ar to, ka nebija no senas juvelieru dzimtas. Viņš augstu vērtēja dizainu, kā arī augstvērtīgus materiālus, piemēram, dimantus. Lalika darbi pirmoreiz tika izstādīti 1895. gadā, un viņš izmantoja tādus materiālus kā ziloņkaulu, stiklu, ragu un spilgtus dārgakmeņus. Viņa jūgendstila kukaiņu, ziedu un nimfu forma akcentēja figūriņu izsmalcināto emaljas apdari. Viņš izgatavoja darbus gan privātiem pasūtītājiem, piemēram, Sārai Bernārai, gan mazumtirgotājiem, tostarp Kartjē un Bušeronam. Parīzes izstādē „Expositions Universelle” izstādītie Lalika darbi bija Barselonas juveliera Luisa Masrieras (Luis Masriera, 1872-1958) iedvesmas avots. Viņš izgatavoja rokassprādzes un kaklarotas ar savdabīgiem elementiem, piemēram, spārēm, kuru spārni kustējās, rotaslietas nēsātājam pārvietojoties.
Keramika
Francūzis Edmons Lašenāls (Edmond Lachenal, 1855-1948) 15 gadu vecumā kļuva par Teodora Deka (Theodore Deck) mācekli un savā darbā izmantoja dažādus stilus un novatoriskus glazēšanas paņēmienus. No 19. gs. 90. gadiem viņš sadarbojās arī ar pazīstamiem tēlniekiem. Radošā sadarbība ar Agnesi de Frumerī (Agnès de Frumerie, 1869-1937) ilga gandrīz desmit gadus. Šēvdē (Zviedrijā) dzimusī de Frumerī pārcēlās uz Parīzi 1892. gadā. Viņa veidoja skulptūru grupas un krūšutēlu portretus no bronzas, marmora, keramikas, stikla un ģipša. Mākslinieces darbos vērojama stila attīstība: no klasicisma, ko viņa iepazina Stokholmā, uz Zviedrijas un Eiropas tautisko romantismu, līdz Francijas simbolismam un Art Nouveau. No mākslinieku aprindām viņai bija tuvs Rodēns, Gogēns, Strindbergs, Muha, Edvards Munks, Klods Debisī un Edvards Grīgs.
