Izstāde
Ievads
Svarīga loma jūgendstila popularizēšanā bija izstādēm, it sevišķi pasaules izstādēm — Gistavs Flobērs (Gustave Flaubert) tos raksturoja kā „19. gadsimta neprāta izpausmi”. Mākslas un amatu kustības ietekmē Eiropā cita pēc citas veidojās mākslinieku apvienības. Tika izveidotas mākslinieku un dizaineru darbu tirdzniecības organizācijas, tostarp Jozefa Hofmana (Joseph Hoffman) un Kolomana Mozera (Koloman Moser) vadītā „Wiener Werkstätte” (1903. gadā) Austrijā un „Vereinigte Werkstätten für Kunst im Handwerk” Minhenē (1897. gadā), ar ko bija saistīts Hermans Obrists (Hermann Obrist), Rihards Rīmeršmits (Richard Riemerschmid), Bruno Pauls (Bruno Paul) un Pēters Bērenss (Peter Behrens). Uzņēmumi algoja arhitektus un dizainerus arī, lai ikdienā lietojamiem priekšmetiem piešķirtu modernu, saistošu ārieni. Jēdziens stile Liberty — vienu no vārdiem, ar kuriem kļuva pazīstams jūgendstils — ir aizgūts no Londonas tirdzniecības uzņēmuma nosaukuma.
Izstādes
Parīzes starptautiskā izstāde bija jūgendstila virsotne un ar to Francija kļuva par kustības centru. Izstādē no 1900. gada 15. aprīļa līdz 12. novembrim piedalījās tūkstošiem dalībnieku un apmeklēja miljoniem interesentu. Zigfrīds Bings (Siegfried Bing), galerijas Maison de L’Art Nouveau vadītājs, izstādīja Eduāra Kolonnas (Édouard Colonna), Žorža de Fēra (Georges de Feure) un Eižena Gaijāra (Eugène Gaillard) interjeru. Loī Fullere dejoja pati savā paviljonā, ko projektēja franču arhitekts Anrī Sovāžs (Henri Sauvage). Viesi ieradās pa Parīzes metro, kura ieejas projektēja Ektors Gimārs (Hector Guimard), un valdzinošo Zilo paviljonu, kura autors bija beļģu arhitekts Gustavs Serurjē-Bovī (Gustave Serrurier-Bovy). 1902. gada izstādē Turīnā Raimondo D’Aronko (Raimondo D’Aronco) galvenā paviljona dizainā iekļāva secesionistu, Austrumu un Bizantijas dekoratīvos elementus.
Tirdzniecība
Londonas tirdzniecības uzņēmums Liberty & Co (kas no 1889.–1931. gadā darbojās arī Parīzē) bija viens no veiksmīgākajiem jūgendstila mākslas priekšmetu tirgotājiem; pircēji parasti bija turīgi un ambiciozi vidusšķiras pārstāvji. Pirmo veikalu Arturs Leizenbijs Libertijs (Arthur Lasenby Liberty, 1843-1917) atvēra 1875. gadā, un tajā tirgoja austrumnieciskus importa tekstilizstrādājumus, keramiku un citas preces. Veikals nepārtraukti attīstījās un tajā savus darbus pārdeva daudzi kontinentālās Eiropas jūgendstila mākslinieki. Veikals pasūtīja tekstilizstrādājumus, stikla izstrādājumus, juvelierizstrādājumus, mēbeles, sudrablietas un metāla darbus saviem pastāvīgajiem dizaineriem. Tolaik vēl nepazīstamie mākslinieki Arčibalds Nokss (Archibald Knox) un Rekss Silvers (Rex Silver) izgatavoja tirkīza un perlamutra darbus velsiešu un ķeltu tradīciju garā. Veikalā varēja iegādāties dažādu izstrādājumu komplektus vienā stilā —no pulksteņiem līdz mafinu traukiem.
Mākslinieku kolonijas un kolektīvi
Darmštates mākslinieku kolonijas (Darmštate, Vācija) patrons bija lielhercogs Ernsts Ludvigs fon Hesens, karalienes Viktorijas mazdēls. Kolonija tika izveidota 1889. gadā ar mērķi vienot mākslu, arhitektūru un amatniecību. Fon Hesens aicināja septiņus māksliniekus, tostarp Hansu Kristiansenu, Jozefu Mariju Olbrihu un Pēteru Bērensu, uzcelt sev ēku kompleksu, kurā tie varētu dzīvot, strādāt un pasniegt mākslu. Lielāko daļu ēku uzcēla Olbrihs, taču katrai bija savs plānojums. Ēkas bija pirmās izstādes eksponāts, kas tika rīkota 1901. gadā un nesa finansiālus zaudējumus. Pēc tam vairāki mākslinieki, ieskaitot Kristiansenu, pameta koloniju. Pirmā Pasaules kara dēļ fon Hesens vairs nevarēja sazināties ar savām trim māsām Krievijā (viņš bija carienes Aleksandras brālis), un kolonija beidza pastāvēt.
