- Izstāde: Vācijas atkalapvienošanās
- Eiropas Parlamenta rezolūcijas par stāvokli sadalītajā Vācijā Aukstā kara laikā
Laikā no 60. līdz 80. gadiem Eiropas Parlaments vairākkārt aicina ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības pasaulē, bet jo īpaši valstīs, kas atrodas dzelzs priekškaram otrā pusē. Parlaments visādiem līdzekļiem cenšas pievērst šiem jautājumiem sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanību: rīkojot debates, pieņemot nostājas un rezolūcijas, uzdodot mutiskus vai rakstiskus deputātu jautājumus, rīkojot faktu vākšanas braucienus, delegāciju braucienus vai atklātas uzklausīšanas.
- gada oktobrī, pieminot gadadienu notikumam, kad Austrumberlīnes un Padomju varas okupētās zonas iedzīvotāji sacēlās pret “kalpību un diktatūru”, priekšsēdētājs Žans Duvjesārs (Jean Duvieusart) Parlamenta vārdā pauž līdzjūtību Vācijas tautas liktenim, sacīdams šādus vārdus: “Vācieši cīnās par tiesībām pašiem noteikt savu likteni un par apvienošanos, lai viņi varētu dzīvot vienotībā un brīvībā. Daudzi no viņiem šim mērķim ziedojuši savu dzīvību, tāpēc mēs, no savas puses, savā darbā nekad nepārstāsim cīnīties par brīvības atjaunošanu pasaulē.”
Arī pēc Eiropas drošības un sadarbības konferences Nobeiguma akta parakstīšanas Helsinkos 1975. gada augustā Eiropas Parlaments vairākkārt pauž savu nostāju. Parlaments atgādina par pienākumu ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši pieminot Berlīnes mūra izšķirtos cilvēkus, kuriem tādējādi liegtas tiesības pievienoties savai ģimenei vai sazināties ar to. 1977. gadā pēc to Austrumvācijas pilsoņu lūguma, kuriem sistemātiski liegts emigrēt uz Vācijas Federatīvo Republiku (VFR) pie saviem ģimenes locekļiem, Eiropas Parlaments gatavojas pieprasīt, lai VDR varas iestādes ievērotu starptautiskās saistības, ko tās uzņēmušās. EP deputāti arī vairākkārt vēršas ar interpelācijām pie VDR valdības par šīs valsts politieslodzītajiem un tās pieņemtajiem represīvajiem likumiem.